Vai 100% elektrificēta Latvija ir reāla?

Vai Latvijā piedzīvosim brīdi, kad varēsim teikt: "Esam pilnībā elektrificēti!"? Pilnīgu elektrifikāciju Latvijā, visticamāk, nesagaidīsim, taču uz to ir jātiecas nozarēs, kur tas ir ekonomiski pamatoti, norāda Mārtiņš Vancāns, energouzņēmuma "Enefit" vadītājs Latvijā. Plašāk par šo jautājumu nozares eksperti spriedīs paneļdiskusijā "100% elektrificēta Latvija 2050. gadā – utopija vai realitāte?", kas norisināsies lielākās vadītāju konferences "EBIT" ietvaros.

“100% elektrifikācija burtiskā nozīmē nav pilnībā reālistiska un nepieciešama. Taču maksimāla elektrifikācija tur, kur tā ir ekonomiski, tehnoloģiski un sociāli pamatota, ir virziens, uz kuru mums būtu jāvirzās,” uzskata Mārtiņš Vancāns. Elektrifikācija nav tikai klimata, bet primāri ekonomikas, konkurētspējas un energodrošības tēma.

Latvija joprojām lielā apjomā importē degvielu un dabasgāzi, kuru cenas nav iespējams ietekmēt. “Šajā ziņā esam vairāk pasažieri. Tāpēc loģiski ir vairāk izmantot enerģiju, ko varam saražot tepat Baltijā ar ūdens, vēja un saules palīdzību,” norāda “Enefit” vadītājs. Tas nozīmētu mazāku atkarību no importa, stabilākas izmaksas un lielāku noturību pret globāliem cenu satricinājumiem.

Elektrifikācija praktiski nozīmētu pakāpenisku elektrotransporta ieviešanu, siltumsūkņu plašāku izmantošanu apkurē un elektrificētus procesus rūpniecībā. Vienlaikus pieaugtu nepieciešamība pēc vietējās elektroenerģijas ražošanas, uzkrāšanas risinājumiem un jaudīgākiem tīkliem.

Ilgtermiņā Latvijas elektroenerģijas patēriņš varētu pieaugt līdz 15–20 TWh gadā – aptuveni divas līdz trīs reizes vairāk nekā šobrīd, aplēš Mārtiņš Vancāns. Pieaugumu galvenokārt veidotu transporta un apkures elektrifikācija, kā arī jaunas elektroietilpīgas nozares, piemēram, datu centri, mākslīgā intelekta infrastruktūra un ūdeņraža tehnoloģijas.

Lēnākais progress – transportā un siltumapgādē

Vislēnāk elektrifikācija notiek nozarēs, kur nepieciešamas ļoti augstas temperatūras – metalurģijā, cementa un ķīmijas rūpniecībā. Taču izaicinājumi ir arī transporta sektorā, īpaši privātajā autoparkā un smagajā transportā. “Pāreju bremzē trīs galvenie faktori – sākotnējās izmaksas, vēl nepilnīgi attīstīta infrastruktūra un pats būtiskākais – autoparka lēna nomaiņa,” skaidro Mārtiņš Vancāns.

Latvijā automašīnas vidēji tiek lietotas 10–15 gadus, mūsu autoparks ir viens no vecākajiem Eiropā. Vienlaikus tirgus attīstās – 2025. gadā elektroauto skaits Latvijā pieauga līdz pat 14 tūkstošiem, bet publiskajos uzlādes tīklos patērētās elektroenerģijas apjoms sasniedza gandrīz 12 GWh.

Arī apkures sektorā pārmaiņas notiek lēni un nevienmērīgi. Mājsaimniecībās siltumsūkņi kļūst populārāki, tomēr lielākā daļa siltumapgādes joprojām balstās esošajās sistēmās – daudzdzīvokļu ēkās un centralizētajā apkures infrastruktūrā, kur pārmaiņas prasa ievērojamas investīcijas.

Savukārt elektroenerģijas ražošanā progress Baltijā ir ievērojami straujāks. Īpaši strauji aug saules enerģijas īpatsvars. Latvijā 2025. gadā saules enerģijas ražošana pieauga par 70%, sasniedzot 678 GWh jeb 11,7% no kopējās ģenerācijas. “Ar vietējo ģenerāciju tika nosegti ap 80% patēriņa, kas nozīmē, ka sistēma joprojām ir neto importētāja,” norāda “Enefit” vadītājs.

Galvenais šķērslis – nevis tehnoloģijas, bet pieejamība

Pēc Mārtiņa Vancāna domām, tehnoloģijas elektrifikācijai jau ir pieejamas. Lielākie izaicinājumi ir ekonomiskā pieejamība, infrastruktūra un politiskā ambīcija. Importējot fosilos energoresursus, pastāvīgi aizplūst finanses no vietējās ekonomikas.

Uzņēmumiem elektrifikācija bieži jau šobrīd ir finansiāli izdevīga – zemākas ekspluatācijas izmaksas, iespēja prognozēt elektroenerģijas cenu un mazāki CO2 riski. Taču mājsaimniecībām elektroauto vai siltumsūknis bieži ir finansiāli nepieejams pirkums.

Izcelts citāts: “Tāpēc pretestība elektrifikācijai bieži nav ideoloģiska. Tā ir praktiska – bažas, ka pārejas izmaksas tiks uzliktas cilvēkiem, kuri tās nevar atļauties.” – Mārtiņš Vancāns, “Enefit” vadītājs.

Vienlaikus elektrifikācija nozīmē arī būtiskas pārmaiņas energosistēmā – lielāku slodzi vakaros auto uzlādei, pieaugošu patēriņu ziemā un lielākas svārstības atjaunīgo resursu dēļ. Tas prasīs investīcijas tīklos, enerģijas uzkrāšanā un elastības risinājumos. Tāpat arī investīcijām vietējā enerģijā jākļūst par valsts ambīciju, uzskata Mārtiņš Vancāns. Lēmumi jāpieņem, primāri raugoties uz nākotnes ieguvumiem – elektrifikācijai jābūt saprotamai cilvēkam, kā tā samazinās rēķinus, kādi būs ieguvumi un kā valsts palīdzēs procesā.

Latvija joprojām būtiski atpaliek no Ziemeļvalstīm

Latvijas elektroenerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zem Eiropas vidējā līmeņa. 2025. gadā Latvijā tas bija aptuveni 3,5–4 MWh uz cilvēku gadā, kamēr Eiropas vidējais rādītājs sasniedz 5–6 MWh. Ziemeļvalstīs un arī Baltijā tas ir vēl būtiski augstāks. “Latvijas ekonomika kopumā ir mazāk elektrificēta,” uzsver Mārtiņš Vancāns. Vienlaikus Baltijas valstis pozitīvi izceļas ar augstu atjaunīgo energoresursu īpatsvaru un hidroenerģiju kā stabilu bāzi.

2050. gads – sasniedzams, bet ne absolūts mērķis

Kāar pilnīgu elektrifikāciju 2050. gadā? “Ja ar “pilnīgu elektrifikāciju” saprotam burtiski 100% visās nozarēs, tad nē – tas nav nepieciešami. Aviācija, kuģniecība, daļa smagā transporta un atsevišķi rūpniecības procesi arī ilgtermiņā prasīs citus risinājumus – biometānu, ūdeņradi vai sintētiskās degvielas,” pauž Mārtiņš Vancāns.

Taču maksimāla elektrifikācija ir vajadzīga tur, kur tā ir ekonomiski pamatota. “Turpināt paļauties uz importētiem fosilajiem resursiem nozīmē pakļaut ekonomiku cenu svārstībām, CO2 izmaksām un ģeopolitikai,” norāda “Enefit” vadītājs.

Latvijai tuvākajos gados valstiski jāpieņem lēmums par to, cik ambiciozi vēlamies virzīties elektrifikācijas ceļā. Tas nozīmētu ne tikai investīcijas elektroenerģijas ražošanā, bet arī tīklu attīstībā, ēku renovācijā, transportā un enerģijas uzkrāšanas risinājumos. “Paralēli jāattīsta vietējā elektroenerģijas ražošana. Ja pieaug patēriņš, bet ne ražošana, mēs vienu importa atkarību nomainīsim ar citu,” uzsver Mārtiņš Vancāns. Latvijai nepieciešamas modernākas vēja, saules un hidrojaudas, kā arī jāstrādā pie energoresursu uzkrāšanas un elastības risinājumiem.